Aizvērt
“Es nevaru palīdzēt saviem radiem un paziņām Ukrainā, man ir nepieciešami līdzekļi, lai uzsāktu dzīvi Latvijā, jo šobrīd Maskavā pret ukraiņiem izturas briesmīgi, tomēr mani līdzekļi Latvijā ir arestēti, un pat nav īsti saprotams, kādēļ,” tā savu stāstu, kas publicēts laikrakstā “Dienas bizness”, iesāk Ukrainas pilsone Irina Jarošenko.
Irina Jarošenko un viņas brālis Staņislavs Savčenko ir Ukrainas pilsoņi, kuru problēmas sākās krietni pirms pašreizējās Krievijas invāzijas Ukrainā. Viņi dzīvoja Kromatorskas pilsētā Doneckas apgabalā, kur karadarbība sākās jau tālajā 2014. gadā. Irina jau pirmajās dienās zaudēja savu vīru. “Viņš gāja bojā, un es paliku ar diviem maziem bērniem. Jau toreiz devāmies prom no Kromatorskas, bērniem tur nebija droši, jo realitātē notika karadarbība. Turklāt es biju palikusi bez vīra,” atceras I. Jarošenko.
Irinas brālis Staņislavs uzturēšanās atļauju Latvijā nokārtojis pirmais un palīdzējis māsai gan ar juridiskām formalitātēm, gan uzdāvinot prāvus naudas līdzekļus, lai viņa varētu risināt savas ikdienas problēmas.
“Es plānoju savu dzīvi Latvijā, jo brālis jau šeit bija pārvācies. Biju izdomājusi, ka abi bērni te varētu iet skolā un varētu dzīvi sākt no jauna. Naudu ieliku Latvijas bankā ABLV,” atklāja I. Jarošenko.
Aizdomu dēļ par naudas izcelsmi jāpamet Latvija
“No 2015. gada, kad jau biju noguldījusi naudu ABLV bankā, mēģināju nokārtot savu dzīvi Latvijā, bet tajā pašā laikā braukāju arī uz Ukrainu, lai palīdzētu savai vecmāmiņai, un bija arī daudz nepabeigtu lietu. Bija nepieciešami dažādi dokumenti, izziņas un citi papīri. Vajadzēja arī izziņu, ka mans vīrs patiešām gājis bojā un man vienai ir jāuztur divi bērni,” intervijā Dienas Biznesam pastāstīja I. Jarošenko.
2018. gadā, kad vienam no Irinas bērniem vajadzēja uzsākt mācības pirmajā klasē Latvijā, ABLV banku slēdza un iespējas dzīvot Latvijā beidzās.
Detalizētāku skaidrojumu par iemesliem, kādēļ bija jāpamet Latvija, sniedz Irinas brālis Staņislavs: “Es paskaidrošu, kādēļ Irinai nepagarināja uzturēšanās atļauju.
Viņa ar Latvijas kārtību nav tik labi iepazinusies.
Atslēga ir apstāklī, ka Baltikums banka 2018. gadā atteicās pagarināt subordinēto depozītu, kas savukārt tieši ir saistīts ar FID lēmumu bloķēt līdzekļus ABLV bankā un eksistējošu negatīvu AML ziņojumu. Nekāds noziegums jau nav fiksēts, dokumentos cirkulē trīskārt pastarpinātas aizdomas, ka kaut kas ar Irinas naudu, iespējams, nav kārtībā. Tas ietekmēja uzturēšanās atļaujas pagarināšanu no 2018. gada, un Irinai vajadzēja braukt projām no valsts. Man bija līdzīgas problēmas, bet esmu spējis aizstāvēt savas pozīcijas, lai gan teikšu atklāti – tas nebija viegli. Ja papīru un dokumentu cirkulārā ir kaut kādas aizdomas, šobrīd ir grūti pierādīt, ka neesi ēzelis. Man ir četri bērni, visiem ir uzturēšanās atļaujas Latvijā, un es jūtos atbildīgs par māsas bērniem, kuriem esmu vienīgais aizgādnis.
Ja runājam par jautājumu, ko mēs esam noziegušies, kur ir kaut kāda apsūdzība, tad nav jau nekā! Jēga slēpjas divu brokeru kompāniju strīdā, kur ar Irinu vispār nekādas saiknes nav. Visas tās Krievijas patriotisma stundas nav paciešamas, un skaidrs, ka Irinai jābrauc uz Latviju, jo citās mierīgās zemēs viņai radu nav. Tā summa, ar ko varēju palīdzēt māsai, tika uzdāvināta jau pirms sešiem gadiem un šobrīd ir arestēta. Tāda, lūk, situācija.” Sīkāku juridisku situācijas skaidrojumu lasiet zvērināta advokāta Oskara Rodes, kurš pārstāv Irinas intereses, viedoklī pēc raksta. Pēc 2018. gada Irina nonāca Maskavā, kur atrada darbu, strādāja līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā.
Dzīve Maskavā Ukrainas pilsoņiem nav ciešama
“Man bija jāaizbrauc no Latvijas, jo līdz ar aizdomām par manu naudu tika pārtraukta arī uzturēšanās atļauja Latvijā. Vienīgā vieta, kurp es varēju doties un ātri iekārtoties darbā, bija Maskava. Izvēles jau nebija, jo bērniem vajadzēja ēst un iet skolā. Turp arī devos. Līdz ar karadarbību Ukrainā viss kļuva slikti. Pret Ukrainas pilsoņiem izturas briesmīgi, un šeit, Maskavā, vairs neredzu iespējas palikt. Es negribu, lai mani bērni redz visas tās “Z” zīmes uz mašīnām, apsaukāšanos un nicinājumu, ko viņi nav pelnījuši. Es nevēlos, lai bērni uzaugtu naidā un negatīvās emocijās,” tā pauž Irina Zoom intervijā no Maskavas Dienas Biznesam.
Viņa apgalvo, ka pa pilsētu braukā mašīnas ar zīmi “Z”, ja zināms, ka cilvēks ir Ukrainas pilsonis, attieksme ir nicīga, un viņa baiļojas, ka var sākties arī bērnu fiziska iespaidošana.
“Lēmums ir pieņemts. Jābrauc uz Latviju, kaut vai palikt pie brāļa. Lai uz kādu valsti es nedotos, man ir jāveic pilna procedūra. Jāapstiprina sava izglītība, identitāte, jāpierāda, kas es esmu, vesela gūzma birokrātisku procedūru.
Latvijā tas viss ir daļēji izdarīts.
Iesākumā, līdz 2018. gadam, daudz ko esmu paspējusi. Tomēr arī Latvijā vēl nav tā, ka uzreiz varu sākt darbu savā profesijā.
Man valoda ir jāapgūst un vajadzīgā līmenī, tas nav iespējams pāris mēnešos.
Lai šo laiku es un bērni varētu dzīvot, nauda ir nepieciešama!” izsaucas Irina, lauzot rokas.
Nauda vajadzīga arī palīdzībai tuvajiem Ukrainā
“Es uzskatu, ka tas viss nav pareizi, kā notiek lieta ar manu līdzekļu aizturēšanu, jo reāli jau ir pagājuši trīs gadi, bet pie saviem līdzekļiem es netieku,” norāda Irina, uzsverot, ka šobrīd naudas līdzekļi nepieciešami pat ne viņai pašai un bērniem, bet noderētu palīdzībai ģimenes locekļiem un draugiem Ukrainā, kam tā vairāk vajadzīga.
“Nauda ir vitāli nepieciešama! Tas ir vienīgais veids, kā varu palīdzēt savai vecmāmiņai, savai draudzenei. Māsa man dzīvo Harkivā, tur notiek pilnīgs vājprāts.
Viņa regulāri sēž pagrabā, un viņiem patiešām klājas ļoti grūti. Viņiem nav īsti nekādas humānās palīdzības un nav arī iespējas no turienes aizbraukt. Visā Ukrainā ir tik daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, ka šobrīd arestēto naudu es dēvētu par dzīvības naudu maniem radiem, paziņām un draugiem, turklāt no Latvijas es varētu reāli palīdzēt. Kāpēc ar mums tā izrīkojas?” jautā Irina. Viņa arī norādīja, ka kopīgi ar brāli izdevies palīdzēt reāliem cilvēkiem, piemēram, Irinas draudzenei, kura Latvijā ieradās 8. martā.
“Mēs atradām viņiem dzīvesvietu, tomēr arī visām šīm lietām ir vajadzīga nauda, bet tā ir bloķēta man nesaprotamu iemeslu dēļ! Es nesaprotu to visu. It kā Latvija Ukrainu atbalsta, es esmu Ukrainas pilsone, mana ģimene ir cietusi no šīm zvērībām, un tajā pašā laikā naudas jautājumu trīs gadu laikā nevar sakārtot.
Es nevēlos uz Latviju braukt un kādam sēdēt uz kakla, un saņemt pabalstus. Es esmu ārste pēc profesijas. Pirmā izglītība ir pediatrijā, pēc tam dermatoloģijā. Es nešaubos, ka gada laikā atrastu darbu un spētu nopelnīt iztiku pati, kā arī maksātu nodokļus Latvijas valstij, nevis prasītu no tās kaut ko. Šobrīd esmu nolikta tādā kā bezizejas situācijā, kas īpaši apgrūtina visu, ko vēlos darīt. Lai visu varētu paveikt un izdarīt pēc iespējas ātrāk un efektīvāk, man ir nepieciešami līdzekļi.
Tik vienkārši! Es nelūdzu no Latvijas palīdzību, bet tikai to, kas man pieder.
Vai tiešām trīs gadu laikā nav iespējams saprast, ka neesmu noziedzniece?” jautā Irina Jarošenko.
Oskars Rode, zvērināts advokāts
Irinas Jarošenko naudas aresta stāsts saistīts ar 2019. gadā uzsāktu kriminālprocesu, kurā iesniedzējs, cik tālu man ir zināms, ir Latvijas brokeru kompānija AS IBS Renesorce Capital. Šis uzņēmums kā iesniedzējs izsaka pieņēmumu, ka caur viņa uzņēmuma kontiem, iespējams, ir veikta naudas atmazgāšana.
Proti, viņi ir izmantoti. Cik tālu man ir zināms, Latvijas brokeri tieši pārmet kādai čehu brokeru kompānijai Zenit Capital. Strīds ir starp šīm divām kompānijām.
Strīds ir par summu, kas ir tuvu 12 miljoniem eiro, no kuriem lielākā daļa ir jau kaut kur pārskaitīti. Es neizslēdzu, ka tas ir tīrs biznesa strīds, kur viena no pusēm nevēlas naudas līdzekļus kaut kur pārskaitīt tīri savtīgu iemeslu dēļ. Tas ir mans viedoklis, jo lietas materiālus redzējis neesmu.
Paralēli šim kriminālprocesam notiek ABLV bankas likvidācijas process, kura laikā tiek veikta kreditoru pārbaude.
Kreditors ir arī Irina Jarošenko. Pārbaudes laikā tiek atklāts, ka praktiski visi Irinas līdzekļi ir nākuši no viņas brāļa kā dāvinājums. Gadījums tiek klasificēts kā netipisks, un par to tiek ziņots Finanšu izlūkošanas dienestam (FID). FID novirza lietu uz policiju izmeklēšanai, un lieta nonāk jau iepriekš pieminētajā krimināllietā.
Minējums, kā vispār līdzekļi tiek saistīti, ir, ka Staņislavs Savčenko ir guvis ieņēmumus no Krievijā reģistrētas brokeru kompānijas Sparta Finance. Brokeru kompānijām parasti ir savstarpēji atvērti konti. Proti, vienai brokeru kompānijai ir norēķinu konts kādā citā, lai darījumi notiktu ātrāk, un tur darījumos kaut kur parādās arī Irinas brāļa vārds. Pret viņa līdzekļiem pretenziju nav.
Visas šīs izmeklēšanas absurdums ir apstāklī, ka kriminālprocesā tiek izmeklētas darbības par notikumiem 2018. gadā, bet S. Savčenko līdzekļus māsai uzdāvināja trīs gadus agrāk. Proti, pat ja pieņemam, ka Renesorce Capital pārmetumi čehu brokeriem no Zenit Capital ir patiesi un tiešām konti ir izmantoti pretlikumīgām darbībām, nav nekāda pamata vērsties pret līdzekļiem, kas nekādi nav ar šīm darbībām saistīti.
Irinai ir jātaisnojas par laiku līdz 2015. gadam, kur nav pamata taisnoties, no loģikas viedokļa šis process būtu dēvējams par absurdu. ABLV bankā ir visi šie dokumenti, kad nauda ir ieskaitīta, no kā ieskaitīta. Ja runājam par brāli, ir ziņas par to, kur viņa kontos nauda ienāk, un ziņas ir no nodokļu deklarācijām, nevis no kaut kādām brokeru kompānijām, par kurām varētu šaubīties. Tomēr šajā krimināllietā izmeklēšana īsti nenotiek par Renesorce Capital iesniegumu, kas ir lietas pamats, bet gan par Irinu Savčenko, manu klienti. Mērķis nepārprotami ir šos naudas līdzekļus konfiscēt valsts labā.
Šajā lietā ir vēl viens paradokss. Lēmums par Irinas mantas arestu ir pieņemts 2020. gadā. Visi dokumenti ir iesniegti, nopratināts brālis, sniegti visi paskaidrojumi. Ir atrasti pierādījumi, ka S. Savčenko nav saistīts ar kādām krimināllietām vai izmeklēšanām par lietā norādītu kredītiestādi un daudz kas cits.
Tas sākotnēji radīja pozitīvu iespaidu, ka lieta ātri atrisināsies. Tuvojas laiks, kad lieta ir jāizbeidz vai jānodod tiesai, un te pēkšņi atklājas, ka ABLV bankai ir bijis meitas uzņēmums, ieguldījumu pārvaldības akciju sabiedrība, kurā arī veic pārbaudi un konstatē, ka Irina Jarošenko tur ir kliente.
Proti, viņa daļu naudas ir pārvērtusi vērtspapīros, un tas notiek tās pašas bankas ietvarā, bet 2022. gada 24. februārī ir jauns lēmums par mantas arestu. Angļiem ir tāds teiciens fishing expedition, tulkojot – makšķerēšana (DB: jēdziens Fishing expedition nozīmē apsūdzošas informācijas ieguvi un jau izsenis tiek piedēvēts policijas iestāžu darbībām, kas raksturojas ar visas iespējamās informācijas pieprasīšanu, pēc noklusējuma paredzot, ka kaut kas, ko aizdomās turamais pats paziņos, noderēs apsūdzības uzturēšanai), un šķiet, ka tieši ar to nodarbojas mūsu izmeklētāji.
Jautājums ir – ja bija interese par Irinu un viņas naudu jau 2020. gadā, tad kādēļ visu nenoskaidrot uzreiz? Nu ir jauns arests, jauni īpašumtiesību ierobežojumi vismaz 22 mēnešu garumā, kas tiks pavadīti, izmeklējot principā tās pašas naudas izcelsmi, ko jau izmeklēja vairāk nekā 15 mēnešus. Man arī nav pārliecības, ka šīs divas izmeklēšanas tiks saistītas, jo līdzekļi jau ir vieni un tie paši, bet izmeklēšana ar arestiem tiks nodalīta, lai katrs arests (īpašuma ierobežojums) turpinātos vismaz 22 mēnešus. Proti, taisnojāties par naudu, labi! Tagad taisnojieties par tiem vērtspapīriem, kurus iegādājāties par to pašu naudu, par kuru jau taisnojāties. Nauda ir tā pati, kas tika noguldīta ABLV bankā jau brīdī, kad Irina bēga no kara plosītās Kromatorskas. Tas, ka viņa tās pašas bankas meitas uzņēmumā daļu naudas pārvērš vērtspapīros, lietas būtību nemaina. Jāpiebilst, ka abi mantas aresti, kas attiecināmi faktiski uz vieniem un tiem pašiem līdzekļiem, tiek veikti vienā un tajā pašā kriminālprocesā, ko jau sākumā aprakstīju. Patiesībā vienīgā jaunā aresta jēga ir paildzināt izmeklēšanas procesu vēl par 22 mēnešiem, lai varētu nodarboties ar pierādījumu makšķerēšanu, kuru vienīgā jēga ir konfiscēt Irinas naudu, ne jau pierādīt kādu konkrētu noziedzīgu nodarījumu, par kuru ir uzsākta izmeklēšana.
Kas šobrīd ir mainījies kopumā, ja runājam tieši par ukraiņu naudas konfiskācijas lietām? Kriminālprocesos, kur ir runa par mantas konfiskāciju, tās īpašniekam ir jāpierāda līdzekļu izcelsme.
Patlaban iegūt kaut kādus pierādījumus no Ukrainas ir visnotaļ problemātiski, tur cilvēkus sazvanīt ir grūti, kur nu vēl dokumentus, izziņas sadabūt! Proti, ukraiņu gadījumā būs ļoti apgrūtinoši kaut ko pierādīt, un te vairs nav stāsts tikai par Irinu Jarošenko, bet gan par ļoti daudziem cilvēkiem.
Visbeidzot, ja runājam par šīm konfiskāciju lietām kopumā, izmeklēšana šos 22 mēnešus nekādas nopietnās pārbaudes neveic. Būsim atklāti – lielā mērā nenotiek iesniegto dokumentu pārbaude, notiek negatīvas informācijas vākšana par arestētās mantas īpašnieku, kas attiecināmi uz visādiem blakus apstākļiem.
Par pieeju izteikti liecina viena cita lieta, kas nupat aizgāja uz tiesu. Ja manta tiks konfiscēta, es šo lietu uzskatīšu par apkaunojumu Latvijas valstij un tiesību sistēmai kopumā.
Īsumā – manam klientam ir sadarbība ar Izraēlas kompāniju, kas tirgo drošības tehnoloģijas, un viņu klienti vairumā gadījumu ir valstis. Kādi šeit var būt naudas atmazgāšanas riski? Tomēr mans klients nevar izpaust darījumu detaļas un aizstāvēt savu līdzekļu izcelsmi, jo runa ir par valstu noslēpumiem. Tostarp arī maksājumi par piegādēm ir saņemti no Latvijas. Protams, ka tehnoloģijas piegādātas drošības institūcijām. Klients man nesaka, kādām, un to es arī negribu zināt! Valsts kase maksājumus ir veikusi, izmeklētāji varētu pieprasīt izziņas, bet saka, ka nezina, ko prasīt. Cilvēks ir bijis produktu izplatītājs valsts drošības institūcijām, tostarp arī Latvijas. Viņš nevar stāstīt, kas ir prezentēts, kur tas ir darīts, cik par to ir samaksāts konkrēti un kas to pasūtījis. Tas visur ir valstu noslēpums.
Arī pie mums operatīvās darbības tehnika ir pakļauta valsts noslēpumam, kāpēc mēs uzskatām, ka par visām citām vietām pasaulē Latvijas izmeklētāji var droši prasīt, pieprasīt sniegt šādu informāciju un saņemt atbildes? Pēc Latvijas izmeklēšanas iznāk, ka Izraēlas kompānija ir ieguvusi noziedzīgus līdzekļus. Izraēlas valsts izskata jebkuru jautājumu par drošības produktu eksportu, pārbauda to un akceptē vai noraida. Kompānija ir arī kotēta Nasdaq, kas ir vēl viens drošības siets. Kad prasām, vai nav vēlme pajautāt Izraēlas kompānijai, vai tās līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, tad atbilde ir, ka mēs interesējamies par jums, par starpnieku, par jūsu līdzekļiem. Kādi ir pārmetumi?
Izraēlas kompānija sadarbojusies ar Dienvidsudānas valdību, sadarbojusies ar Kirgizstānas un Uzbekistānas valdību. Tur neievērojot cilvēktiesības. Tas arī viss, kas jāzina! Nevienu izmeklēšanā neinteresē objektīvi pārbaudīt līdzekļu izcelsmi, bet mērķis ir atrast jebkuru negatīvu informāciju, kuru varētu izmantot kā netiešu norādījumu tiesai, ka, visticamāk, līdzekļi ir noziedzīgi iegūti. Man gribas iebilst, ja jau reiz Latvija ir konstatējusi un atklājusi šādu Izraēlas slikto kompāniju, kas, starp citu, ir ASV uzņēmuma meitas uzņēmums, tad kur ir rīcība, kur ir ziņojums, pieprasījums Izraēlas valstij un lūgums arestēt šīs kompānijas kontus un apturēt, izmeklēt tās negodīgo darbību?
Tādas nav, jo pasaules izpratnē kompānijas darbība ir tīra. Turklāt izmeklēšana, manuprāt, lieliski saprot, ka Izraēlā šāds paziņojums tiks uztverts ar neizpratni, jo Izraēlas valsts stingri kontrolē, regulē šīs kompānijas darbu. Attiecīgi Izraēlas valsts atbilde izmeklēšanai būs nepārprotami negatīva.
Papildu norāde par lietu izskatīšanu – daudzās konfiskācijas lietās bieži mainās izmeklētāji. Piemēram, Irinas Jarošenko lietā tādi bijuši jau trīs. Savukārt lietā, kas saistīta ar Izraēlas drošības aprīkojuma ražotājiem, izmeklētājas ir bijušas četras un viena aizvietotāja. Visi izmeklētāji jautājumu ciklu sāk no sākuma un prasa principā vienu un to pašu. Katrs izmeklētājs iepazīstas no jauna ar visu lietu, katram ir savs redzējums, un visi uzdod jautājumus, kas būtiski neatšķiras. Tā kā procesos par mantu ir tikai aizskartās mantas īpašnieks, nevis apsūdzētais, tad pat lūgumus izprasīt kādu informāciju pārstāvis pieteikt īsti nevar, viss ir jāsagādā mantas īpašniekam. Lūdzot iegūt kādu pierādījumu, visbiežāk tiek saņemta atbilde, ka izmeklēšanas gaitu un veicamos darbus nosaka izmeklētājs, ka aizskartās mantas īpašniekam nav dotas tiesības norādīt uz veicamajām izmeklēšanas darbībām, ka mantas likumīgā izcelsme ir pierādāma pašu spēkiem.
Bēdīgākais ir fakts, ka kaut kādus uzlabojumus mūsu tiesību sistēmā var gaidīt vien pēc tam, kad Latvijas valsts sāks ciest reālus zaudējumus Eiropas tiesību institūcijās. Iespējams, ka tad, kad vajadzēs atmaksāt pamatīgas summas, kāds sāks domāt par tiesiskuma principiem, par likuma piemērošanas kārtību.
Noslēgumā: lietas top biezas, bet derīgo lapu no 50 vai 100 tur ir tikai dažas.
Lietām pievieno personu uzaicināšanas pavēstes, kas neko nepierāda, pieaicināto advokātu orderus, dokumentus bez nozīmes un jēgas. Tas viss pēc tam tiek piedāvāts tiesai – pārlasīšanai. Lietas ir absurdi makulatūras kalni, tās nav piepildītas ar reāliem pierādījumiem par mantas noziedzīgo izcelsmi, un uz to pamata konfiscē īstu naudu cilvēkiem, kuru noziedzīgie nodarījumi netiek pierādīti, netiek objektīvi izmeklēti. Es uzskatu, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad Latvijai nāksies kaunēties par šo praksi, tiesiskumu, kas efektīvi pilda valsts budžetu, bet principā ir netaisnīgs.
