Aizvērt
Raksts sākotnēji publicēts Latvijas Universitātes 80.starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājumā. Pieejams šeit: saite
Mantas īpašās konfiskācijas institūts šobrīd spēkā esošajā redakcijā tika ieviests 2017.gada 1.augustā ar grozījumiem Krimināllikumā. 2018. – 2019.gadā Latvijā notika banku sektora “kapitālais remonts”, kura ietvaros tika pastiprināta cīņa ar noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu un tika veikti finanšu līdzekļu aresti vairāk nekā miljarda eiro apmērā. Šobrīd lielai daļai no arestētajiem finanšu līdzekļiem ir notecējuši maksimāli piemērojamie aresta termiņi, tiesās nonāk lietas par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, lielākā daļa no kurām tiek izskatītas Kriminālprocesa likuma 59.nodaļas kārtībā, proti, neceļot personai apsūdzību un faktiski vedot procesu “pret mantu”.
Kopumā procesi par mantas atzīšanu par noziedzīgu liecina par sistēmisku tiesību uz īpašumu pārkāpšanu – mantas konfiskāciju bez faktiskiem pierādījumiem par tās noziedzīgo izcelsmi. Tiesu prakse liecina, ka prokuroram tiesā ir bijis viegli pierādīt vai pat nav bijis jāpierāda pieņēmums par mantas noziedzīgo izcelsmi, savukārt aizskartās mantas īpašniekam ir bijis grūti vai neiespējami pierādīt mantas likumīgo izcelsmi.
Ievērojot aizvien pieaugošo šīs kategorijas lietu skaitu un tajās iesaistīto finanšu līdzekļu apmēru, šīs problemātikas negatīvā ietekme uz sabiedrības interesēm ir ļoti augsta un rada pamatotas bažas par tiesiskumu.
Pierādīšanas standarti
Nevaru piekrist Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) piedāvātajai mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanas metodei, jo tā par galveno pierādījumu padara personas nespēju pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, nevis velta uzmanību pierādījumu iegūšanai par mantas noziedzīgo izcelsmi. Tomēr mantas reālās noziedzīgās izcelsmes pierādīšana ir nepieciešama, lai varētu tikt piemērots pierādījumu pārsvara “visticamāk” standarts.
Tiesu prakses analīze liecina, ka šobrīd konfiskācija tiek veikta, nesasniedzot “visticamāk” pierādījumu pārsvara līmeni, bieži vien aprobežojoties ar zemāko standartu – sakritību ar legalizēšanas pazīmēm. Šāds pārāk vienkāršots un paviršs likuma skaidrojums metodiska rakstura dokumentos un mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanas prakse liecina vai nu par nepareizu pierādīšanas priekšmeta noteikšanu, vai nepareizu izpratni par prezumpcijām un pierādījuma kopuma līmeņiem jeb pieradīšanas standartiem.
Noziedzīgās izcelsmes pierādīšana
Konfiskācijas lietās netiek noskaidrots būtisks – mantas noziedzīga izcelsme, to aizstājot ar nebūtisko – aizdomīgu rīcību ar mantu. Tiesai nav nepieciešams obligāti pierādīt darbības ar mantu, kas veiktas tās “noziedzīgā valdījuma” periodā, izņemot, ciktāl tas nepieciešams cēloniskā sakara pierādīšanai – lai konstatētu, ka konfiskācijai pakļautā manta ir tā pati, kas radusies mantiskā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rezultātā. Nepieciešams vismaz ar likumā noteikto pierādīšanas standartu konstatēt, ka, visticamāk, ir izdarīts noziedzīgs nodarījums un ir cēloniskais sakars starp izdarīto noziedzīgo nodarījumu un konfiscējamo mantu. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana nerada noziedzīgu mantu, tā ir rīcība ar mantu, kura jau ir bijusi noziedzīgi iegūta pirms darbībām ar to.
Pēc būtības tiesas balsta prezumpciju (par izcelsmi) uz prezumpcijas (par legalizēšanas darbībām). Šāda prezumpcija par mantas noziedzīgo izcelsmi, kas balstās uz prezumpcijas par legalizēšanu, nav pieļaujama. Tāpat nav pieļaujama pierādīšanas simulācija, kādu rada šībrīža tiesu prakse – netiek konstatēts nedz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts, nedz tā rezultātā iegūtās noziedzīgās mantas apmērs, nedz konfiskācijai pakļautās mantas cēloniskais sakars ar izdarīto noziegumu un tajā radušos noziedzīgo mantu, bet manta tiek atzīta par noziedzīgu, jo darbības ar to atbilst tādām darbībām, kādas varētu tikt veiktas, lai legalizētu noziedzīgus līdzekļus.
Mantas izcelsmes pierādīšana
Dogmatiskais pieņēmums, ka mantas īpašniekam nevajadzētu būt grūtībām pierādīt tās likumīgo izcelsmi, praksē nav apstiprinājies un maldina tiesu un procesa virzītāju, radot nepamatotus pieņēmumus — ja personai grūti pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, tātad, visticamāk, šī izcelsme nav likumīga. Tiesai būtu jāvērtē personas objektīvās iespējas pierādīt mantas izcelsmi un, ja pierādījumi nav pieejami attaisnojošu iemeslu dēļ, jāpiemēro mantas likumīgās izcelsmes prezumpcija, kā tas ir civiltiesiskajās attiecībās. Vai vismaz nav jāuzskata šādu pierādījumu trūkums par mantas noziedzīgas izcelsmes pierādījumu. Tomēr tiesu praksē personas nespēju vai nevēlēšanos pierādīt mantas likumīgo izcelsmi uzskata par vienu no būtiskākajiem pierādījumiem mantas atzīšanai par noziedzīgu.
Ņemot vērā, ka aizdomas par mantas noziedzīgo izcelsmi parasti tiek attiecinātas uz darījumiem, kuros aizskartās mantas īpašnieks nav piedalījies, būtiski ir saprast, kāds ir viņam uzliktais tiesiskais pienākums:
Mantas iegūšana nozīmē darījumu vai citu tiesisku pamatu, uz kura persona ieguvusi mantu. Personai ir jāpierāda darījuma vai cita tiesiska pamata (piemēram, mantojuma pieņemšanas, bezdarbnieku pabalsta saņemšanas), ar kuru tā ieguvusi mantu, likumība. Savukārt mantas izcelsmes noskaidrošana ietver sevī nenosakāmu darījumu un notikumu skaitu no mantas rašanās brīdim līdz pēdējam īpašniekam. Uzlikt par pienākumu personai pierādīt mantas likumīgo izcelsmi nozīmē uzlikt neizpildāmu pienākumu, jo persona pārsvarā nevar zināt un tai nav jāzina mantas izcelsme un vēsture. Par mantas iegūšanas nozīmi liecina arī ECT prakse, atbilstoši kurai ieguvēja laba ticība izslēdz mantas īpašās konfiskācijas piemērošanu attiecībā uz labā ticībā iegūtu mantu.
Šeit būtu vietā arī atbilstošu ekspertu atzinums visos gadījumos, kad veikto darījumu apjoma un sarežģītības dēļ ir nepieciešamas speciālas zināšanas, kuru nav procesa virzītājam un tiesai. Kā juridiskai personai pierādīt naudas līdzekļu iegūšanu likumīgā ceļā, ja kontā arestēto naudas līdzekļu atlikums izveidojies daudzu gadu ilgas uzņēmējdarbības rezultātā un nav konstatējams viens darījums, no kura šī nauda radusies? Praksē vajadzētu pastāvēt divu veidu ceļiem:
Realitātē neviena no šīm iespējām nav īstenojama kā personas aizsardzības līdzeklis, jo tiesas nespēj veikt uzņēmuma auditu, savukārt zvērināti auditori nesniedz beznosacījuma atzinumus par naudas līdzekļu izcelsmes likumību, atsaucoties uz to, ka var pastāvēt citi fakti un apstākļi, par kuriem auditori var nezināt. Savukārt jebkuri personai radušies šķēršļi (piemēram, darījuma dokumentu neesamība, jo beidzies dokumentu glabāšanas termiņš) tiek tulkoti personai par sliktu. Līdz ar to, personai uzliktais pienākums pierādīt naudas līdzekļu izcelsmes likumību faktiski ir neizpildāms vai izpilde ir nesamērīgi apgrūtinoša, piemēram, izmaksas pierādījumu iegūšanā pārsniedz arestētās mantas apmēru.
Analizējot šībrīža tiesu praksi, nākas secināt, ka procesos par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu tiek sistēmiski aizskartas personas pamattiesības – tiesības uz īpašumu, konfiscējot mantu, kuras noziedzīgā izcelsme nav pierādīta atbilstoši pierādījumu pārsvara standartam.
Faktiski galvenais mantas konfiskācijas pamatojums, kas atkārtojas lielākajā daļā tiesu lēmumu, ir mantas darījumu sakritība ar aizdomīgu darījumu pazīmēm jeb zemākais iespējamais pierādījumu kopuma līmenis. Konfiskācija uz aizdomu pamata paver plašas iespējas patvaļai un apdraud īpašuma tiesību institūtu.
Vadims Reinfelds, Mg. iur. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants
