Aizvērt
Oleksandra un Natālijas Šeiko bēgļu stāsts sākās ne vakar, bet 2014. gadā, kad Ukrainā sākās Maidans un paralēli notika Donbasa karš. Abi bija pirmspensijas vecumā un, izvērtējot riskus, pārcēla ietaupījumus uz Latviju, bet šodien viņu līdzekļi un īpašumi ir arestēti un tuviniekiem palīdzēt nav iespējams.
Raksts publicēts izdevumā “Dienas Bizness”.
Latvija – vilinošā drošības sala
Ukrainas un Krievijas attiecību saasināšanās, karadarbību uzsākšana, pretterorisma operācijas veikšana Ukrainas Doneckas un Luhanskas apgabalos, Krimas Autonomās Republikas okupācija, provokāciju draudi – tas viss ir pamats Šeiko ģimenes lēmumam izceļot no Ukrainas 2014. gadā. Savukārt Latvijā tolaik tika īstenota politika ieguldījumu piesaistē, termiņuzturēšanās atļauju izsniegšana, iegādājoties nekustamo īpašumu.
Ieguldījumu veikšanu Latvijā veicināja arī banku nestabilitāte Ukrainā. Proti, līdz 2014. gadam Ukrainā darbojās gandrīz 200 banku. Jāpiemin, ka 2020. gadā Šeiko ģimene bija spējusi prognozēt riskus, proti, Ukrainas valsts garantētā summa ir tikai 200 000 grivnu, nedaudz vairāk kā 6000 eiro, un attiecas tikai uz fizisko personu noguldījumiem. Tieši Latvijas kredītiestādes īstenoja Ukrainas klientu piesaistes politiku, tostarp Latvijas banku pārstāvji apmeklēja Ukrainu. Tādas bankas kā Citadele Banka, PNB Banka, Aizkraukles banka, Rietumu Banka atvēra Ukrainā savas pārstāvniecības. Latvijas banku pārstāvji piedāvāja pakalpojumus kontu atvēršanai Latvijā, līdzekļu izvietošanai finanšu instrumentos, kompāniju dibināšanu ārvalstīs ar bankas pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanu.
Ārzemēs atvērts norēķinu konts, reģistrētā kompānija kalpoja kā Šeiko ģimenes personīgas drošības garants, jo Ukrainā bija kļuvuši biežāki laupīšanas uzbrukumi uzņēmējiem, reiderisms. Šeiko gadījumā tika sagrābts viņu īpašums – māja. Līdztekus Ukrainas teritorijā notika īsta karadarbība – Ukraina de facto zaudēja teritorijas jau 2014. gadā. Tas arī bija par iemeslu, ka ukraiņi masveidā sāka atvērt kontus citās valstīs, tostarp Eiropas Savienības valstīs un konkrēti – Latvijā. Izvēle par labu Latvijai nereti tika izdarīta arī tādēļ, ka ukraiņi labi saprot krievu valodu, kā arī Latvija nav tālu no dzimtenes. Turklāt Latvijā garantētā noguldījumu summa ir līdz 100 tūkstošiem eiro. Visbeidzot Latviju līdzās citām Eiropas valstīm ukraiņi vērtēja kā tiesisku un demokrātisku zemi ar augstu banku uzticamības reitingu. Šeiko ģimene izvēlējās ABLV Bank pakalpojumus, un jāteic – 2014. gadā viņiem nebija pamata šaubīties par bankas darbību. 2014. gadā Šeiko pāris iegādājās īpašumu Latvijā un saņēma termiņuzturēšanās atļaujas.
Papildu iemesls manīt dzīvi tieši O. Šeiko bija onkoloģiska saslimšana 2007.–2008. gadā, kas mainīja arī darba dzīvi. Pēc 2018. gada sekoja ABLV Bank darbības apturēšana, bet vēlāk ģimenes līdzekļu arests. Ukrainā vēl aizvien ir karš, Natālija Šeiko Mariupolē ir zaudējusi māti, bet viņas tēvs ir pazudis bez vēsts. Ģimenes māja pie Kijivas nav izmantojama. Iznāk, ka Šeiko ģimenei ir atņemts viss, tostarp iespējas palīdzēt tuviniekiem tikai tādēļ, ka viņi uzticējās Latvijai.
Metalurgs un uzņēmuma vadītājs mūža garumā
Oleksandrs Šeiko Dienas Biznesam atklāja, ka ir ieguvis metalurģijas inženiera diplomu. “Pēc izglītības esmu metalurgs un vienmēr esmu strādājis ieguves un metalurģijas nozarē, vispirms Zaporožstaļ metalurģijas rūpnīcā, pēc tam dažādos uzņēmumos, kas tieši saistīti ar metalurģiju.
1999. gadā, kopš Smart Group LLC dibināšanas, strādāju par šī uzņēmuma ģenerāldirektoru, vēlāk, 2006. gadā, kad tika organizēta Smart-Holding CJSC, vadīju arī šo uzņēmumu. Sākotnēji uzņēmums bija salīdzinoši neliels, taču tagad tas ir kļuvis par vienu no lielākajām finanšu un rūpniecības grupām Ukrainā ar vairāku miljardu ASV dolāru gada apgrozījumu,” atceras uzņēmuma vadītājs.
Ievērojot, ka Latvijā aizskartās mantas īpašniekam vai tādam cilvēkam, kura līdzekļi un manta ir arestēti, turot viņu aizdomās par tās nelikumīgu ieguvi, Dienas Biznesa ieskatā, ir būtiski ielūkoties Oleksandra Šeiko profesionālajās darba gaitās, kas tieši parāda viņa ienākumu avotus, jo saprotams, ka tieši pierādīt 10 gadus un senākus ieņēmumus var būt problemātiski.
Nozīmīgākā O. Šeiko karjeras daļa, kas tieši saistāma arī ar lielākiem ienākumiem, sākās 1999. gada augustā, kad viņš tika uzaicināts jaunizveidotajā Smart Group LLC direktora amatā, bet kopš 2001. gada bija uzņēmuma ģenerāldirektors.
Smart Group LLC darbojas metalurģijas jomā, pie pirmatnējo produktu apstrādes un dzelzsrūdas pārstrādes un sagatavošanas kausēšanai. Uzņēmums jau 1999. gadā uzvarēja valsts investīciju projekta konkursā, saņemot pārvaldībā valsts akciju sabiedrību Inguleckij gorno-obogaditelnij kombinat (InGOK), kas nodarbojās ar dzelzsrūdas koncentrāta ražošanu un nodarbināja 11 000 darbinieku. Piemēram, 2000. gadā InGOK aptuvenais apgrozījums bija aptuveni 300 miljoni ASV dolāru, bet 2008. gadā apgrozījums sasniedza 900 miljonus ASV dolāru.
O. Šeiko paralēli darbam kā Smart Group ģenerāldirektors ieņēma augstus amatus arī InGOK. To visu Dienas Bizness no Ukrainas pensionāra izprasīja, mēģinot saprast algota darbinieka ieņēmumu apjomus, un Latvijā pieminētajā periodā no 1999. līdz 2008. gadam līdzvērtīgs uzņēmums pēc darbinieku skaita, tātad arī pēc vadības funkcijām, bija Latvijas dzelzceļš.
Vedis Ukrainas uzņēmumu grupu pretī izaugsmei
Būtiski ir arī tas, ka Smart Group O. Šeiko vadībā paplašinājās un jebkurš akcionārs varēja būt apmierināts ar šādu scenāriju un adekvāti atalgot TOP vadītāju, kurš palielinājis paša uzņēmuma peļņu un vērtību. No 2001. līdz 2008. gadam grupu papildināja vairāki uzņēmumi: Dienvidu kalnrūpniecības un pārstrādes rūpnīca (JuGOK), Hersonas kuģu būves rūpnīca, Jevpatorijas un Saki jumta materiālu rūpnīca, Balaklavas kalnrūpniecības pārvalde, Krivorožaglostroj, Unex banka un viens no lielākajiem konservu ražotājiem Ukrainā – Veres, kā arī citi mazāki uzņēmumi. Aptuveni tajā pašā laikā tika iegādāta arī Makijivkas metalurģijas rūpnīca, kas no problemātiska uzņēmuma ar bankrota draudiem kļuva par stabilu uzņēmumu ar attīstības perspektīvām.
Smart Group LLC apvienoja savus aktīvus, uzņēmums kļuva par finanšu un rūpniecības grupu un tika reorganizēts par Smart-Holding CJSC, par ģenerāldirektoru kļuva Oleksandrs Šeiko un vadīja to līdz 2008. gadam. 2007. gadā Smart-Holding, turpinot izaugsmi, nolēma apvienot savus metalurģijas aktīvus ar līdzīgiem SCM (System Capital Management) aktīviem, izveidojot jaunu holdingu MetInvest B.V. (Nīderlande), kas šobrīd ir viens no lielākajiem metalurģijas uzņēmumiem pasaulē.
Smart-Holding turpina attīstīties, un, pēc O. Šeiko teiktā, kopš 2005. gada uzņēmumu grupa Ukrainā ir ieguldījusi aptuveni 2,5 miljardus ASV dolāru. Ir svarīgi uzsvērt, ka O. Šeiko bija uzņēmuma galvenā figūra, kā rezultātā notika šī izaugsme, proti, ne tikai augsti novērtēts darbinieks, bet arī finansiāli labi novērtēts darbinieks.
Dēls izvēlas Rīgu un mācās latviski
Ne mazāk nozīmīgs ir visa stāsta emocionālais aspekts, kas atklājas Natālijas Šeiko atmiņās par notikušo vairāk nekā septiņu gadu laikā.
“Gandrīz nejauši nonācām Latvijā 2014. gada augustā. Togad holdingā, kurā strādāja mans vīrs, tika pieņemts lēmums izvietot darba vienību Rīgā, un viņam piedāvāja to vadīt. Kā ģimene nolēmām tuvāk iepazīt Rīgu un Latviju, kā dēļ uz dažām dienām atbraucām uz šejieni. Pilsēta mums ļoti patika, īpaši patika mūsu 13 gadus vecajam dēlam, un mans vīrs pieņēma šo piedāvājumu.
Mēs uzzinājām par valdības programmas esamību: uzturēšanās atļauja apmaiņā pret ieguldījumu nekustamajā īpašumā, tāpēc nolēmām izmantot šo programmu un iegādājāmies dzīvokli Rīgā,” atceras N. Šeiko, piebilstot, ka sākumā kopā ar vīru un 13 gadus veco dēlu pārcēlušies uz Rīgu tikai uz laiku, līdz bērns iegūs izglītību.
Ukrainā palikusi lauku māja pie Kijivas, elitārs dzīvoklis Kijivā.
“Pabeidzām un aprīkojām dzīvokli, iekārtojām bērnu skolā, vīrs noslēdza darba attiecības Kijivā, un tad apstākļi krasi mainījās – holdings neatvēra biroju Rīgā.
Tā vietā vīrs saņēma piedāvājumu strādāt Kiprā. Tā nu sadalījāmies. Mēs ar dēlu dzīvojām Rīgā, vīrs strādāja Kiprā. Viņam Rīgā bija savs dzīvoklis, lai būtu iespēja labi atpūsties laikā, kad atbrauca pie mums uz Latviju.
“2016. gadā mūsu mājai netālu no Kijivas tika veikts reiderisma uzbrukums.
Pamatojoties uz viltotiem dokumentiem, tas vispirms tika pārreģistrēts kā pilnīgi svešs, un pēc tam reideri to fiziski pārņēma.
Vērsāmies policijā ar paziņojumu, tika ierosināta krimināllieta, pēc divām nedēļām policija dzīvokli atbrīvoja no reideriem, taču šajā laikā bija iznesta pilnīgi visa iedzīve un vērtīgās lietas, palika tikai mēbeles un sienas,” krāpnieku uzbrukumu atceras N. Šeiko, un te jāpiebilst, ka tas ir tikai viens no tūkstošiem laupīšanas piemēru, kas šajā laikā notika Ukrainā.
Krimināllieta par šo lietu vēl nav izmeklēta, un vainīgie nav sodīti vairāku Ukrainas tieslietu sistēmas problēmu dēļ.
Tieši šis incidents bijis par iemeslu galīgajam lēmumam pārcelties uz Latviju.
“Nolēmām, ka vēlamies dzīvot valstī, kur cilvēktiesības aizsargā valsts un taisnīgums nav tukša frāze,” tā N. Šeiko. “Tiklīdz pārcēlāmies uz dzīvi Latvijā, mūsu ģimenē nebija jautājumu, kādā valodā jāmācās ir mūsu 13 gadus vecajam dēlam. Dzīvojot Ukrainā un piedzīvojot kara sākumu ar Krieviju 2014. gadā, sapratām latviešu valodas nozīmi Latvijas attīstībā, tāpēc nolēmām, ka mūsu dēls Gļebs intensīvi apgūs latviešu valodu, lai asimilētos Latvijas sabiedrībā. Ar lepnumu varu teikt, ka savu mērķi esam sasnieguši, viņš cienīgi absolvēja vidusskolu, ir iestājies un tagad mācās Stradiņa universitātē latviešu valodā, nevis kādā citā valodā, un labi mācās,” uzsvēra Natālija Šeiko, papildinot, ka savu jaunāko dēlu uzaudzinājusi par Latvijas pilsoni.
Cerības un vilšanās
Pēc lēmuma apmesties uz dzīvi Latvijā Šeiko pāris nolēma, ka ērtāk būs dzīvot savā mājā, nevis dzīvoklī, un nolēma iegādāties māju netālu no Rīgas. “Atradām piemērotu māju 2017. gada beigās, vienojāmies ar pārdevēju, sākām izsniegt attiecīgās atļaujas, vīrs ieskaitīja naudu pirkšanai uz mūsu kontiem ABLV Bank, jo darījumam caur uzņēmumu Pillar bija jānotiek, izmantojot šo banku. Taču pēc divām nedēļām banka sabruka un darījums nenotika. Un tad notika tas, kas notika, – Latvijas bagātākā banka bez redzama iemesla sabruka. Mēs ar vīru kā bankas klienti tikām atzīti par bankas kreditoriem un daļu naudas saņēmām no kontiem,” N. Šeiko atceras 2017.–2018. gada miju.
Process, pēc N. Šeiko vārdiem, bijis īsts maratons dokumentu formēšanā, iesniegšanā, lai pierādītu to, ka viņu līdzekļi ir patiešām viņu nopelnīti. “Visi mūsu dokumentu pārbaudē iesaistītie juristi vienbalsīgi apliecināja, ka viss ir tik caurskatāmi, ka atliek tikai gaidīt savas lietas izskatīšanas laiku,” saka N. Šeiko, uzsverot, ka iedvesmojušies no cerības tikt pie savas naudas, un māju tomēr nopirkuši.
2020. gada pavasarī tika pārdots Šeiko dzīvoklis Kijivā, par ko tika saņemta pietiekama summa, lai iegādātos māju Baltezerā.
“Tā māja gan bija kaste bez apdares, mēs to pabeidzām, iekārtojām dārzu, cik vien varējām, un bijām visnotaļ priecīgi pensionāri un pat sākām gudrot par to, kā pārdot savu māju pie Kijivas,” atceras N. Šeiko. Tomēr mājas pārdošanu pie Kijivas nācies atlikt, jo Latvijas Finanšu izlūkošanas dienests izdeva naudas līdzekļu iesaldēšanas orderi. Neraugoties uz sniegtajiem paskaidrojumiem FID, visi Šeiko ģimenes īpašumi Latvijā tika arestēti, pat māja, kura tika iegādāta par pārdotā dzīvokļa naudu. Tāpat konti ABLV Bank. “Gribu uzsvērt, ka policija bez brīdinājuma un bez mūsu klātbūtnes atvēra mūsu seifu,” saka N. Šeiko.
Šoks un neizpratne par likuma atpakaļejošo spēku
Lēmumā par Šeiko mantas arestu norādīts: “Šobrīd izmeklēšanā nepieciešams pārbaudīt naudas līdzekļu izcelsmi un iegūt pierādījumu kopumu, kas dod pamatu uzskatīt, ka nekustamais īpašums ir saistīts ar noziedzīgu nodarījumu un iegūts noziedzīgu darbību izdarīšanas rezultātā, kas izdarīts ārzemēs.” Oleksandra un Natālijas Šeiko īpašums ar Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes organizētās noziedzības un kriminālās ekonomikas jomā lēmumiem arestēts pagājušā gada nogalē.
“Visā mūžā lielu nozīmi piešķīru savai reputācijai, nedarīju neko tādu, kas to varētu sabojāt, vienmēr ievēroju likumus gan ikdienā, gan biznesā. Nevienā no valstīm, kurā dzīvoju, es nebiju iesaistīts nevienā krimināllietā, turklāt man nebija veikta izmeklēšana. Visu mūžu nodarbojos ar godīgu biznesu, un nebija nekāda sakara ar noziedzīgām darbībām, godīgi strādāju un maksāju nodokļus. Es biju šokā, kad izlasīju, kādus noziegumus Latvija man inkriminē,” sašutis stāsta O. Šeiko.
Jāteic, aizdomas par naudas līdzekļu noziedzīgu izcelsmi attiecas uz naudu, ko O. Šeiko vadītais uzņēmums nopelnīja 2002.– 2007. gadā, bet ABLV Bank slēgšanas brīdī šis uzņēmums jau 10 gadus bija likvidēts.
“Kurš uzņēmums glabā dokumentus vairāk nekā 10 gadus? Es pajautāju, un manā vidē tādu uzņēmumu un uzņēmēju nav.
Kāpēc man šie dokumenti bija jāglabā tik ilgi, ja šīs jurisdikcijas likums paredz dokumentus glabāt 7 gadus?” jautā O. Šeiko, piebilstot, ka var precīzi aprakstīt, ar ko uzņēmumi nodarbojušies, sniegt biznesa partneru sarakstus, pieaicināmos lieciniekus, bet dokumentu par tik senu laiku nav.
Tie ir iznīcināti. “Visus dokumentus par sava uzņēmuma darījumiem uzrādīju tai pašai ABLV Bank tieši pēc naudas saņemšanas vai izejošajiem darījumiem. Kāpēc inspekcijas iestādes neņem no bankas šos dokumentus?” jautā O. Šeiko, pats atbildot, ka arī tur nav ko prasīt, visi ir strādājuši pēc līdzīgiem standartiem. Tāpat O. Šeiko ir neizpratnē par virkni Latvijas inspicēšanas un kontroles iestāžu, kuru uzdevums bija pārbaudīt ABLV Bank. “Kādēļ tās tik slikti strādāja?” retoriski jautā O. Šeiko, norādot, ka arī virs šīm struktūrām ir citas, kas kontrolē paša likuma izpildi.
Kad Rietumu demokrātija atgādina sociālistisko totalitārismu
Būtiskākais jautājums visā lietā ir, kāpēc 2021. gadā izveidotā likuma prasības cenšas attiecināt uz biznesu, kas darbojās 2002.–2007. gadā? Proti, zūd jebkāda interešu aizstāvības jēga, un atliek vien emocionāla vilšanās.
“Kāpēc tā visa rezultātā es un mana ģimene bijām vainīgi? Tikai tāpēc, ka man bija neapdomība ticēt Latvijas valdībai un Latvijai un veicu uzņēmējdarbību caur Latvijas ABLV Bank? Es nolēmu piedalīties Latvijas valdības investīciju programmā tāpēc, ka cerēju, ka Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts aizstāvēs, sargās cilvēku tiesības un brīvības un taisnīgums triumfēs Latvijā. Tagad es domāju, ka vienkārši Latvijas varas un kontroles struktūras ir nolēmušas, ka mēs ar ģimeni esam viegls laupījums. Galu galā es neesmu Latvijas pilsonis, es neesmu vēlētājs, un man var atņemt visu – vienkārši tāpēc, ka kāds to ir gribējis,” sūrojas O. Šeiko.
“Ja cilvēks varēja godīgi nopelnīt naudu, lai vecumdienās dzīvotu normāli, uzskatu, ka tas ir jārespektē un jāveicina, nevis jācenšas pielietot mums zināmo sociālisma principu – vienlīdzība ir nabadzībā, un atņemt visu, kas iegūts aktīvas dzīves laikā. Joprojām ceru, ka Latvijas attiecīgās iestādes to sakārtos un novērsīs šo netaisnību. Ja tomēr mantu konfiscēs, es cīnīšos, es neuzskatu sevi par vainīgu, neesmu noziedznieks, un to es pierādīšu, lai arī kāda autoritāte Eiropas Savienībā man būtu jāsasniedz,” stingri pauž O. Šeiko.
“Kad mēs ar ģimeni atbraucām uz šejieni, domājām, ka Latvija ir brīva, demokrātiska un tiesiska valsts, tagad es sāku šaubīties, vai tā tiešām ir!” emocionāli piebilst N. Šeiko.
Tieši intervijas laikā, tās noslēgumā Natālija Šeiko un Oleksandrs Šeiko uzzina, ka krievu armijas raidītie lādiņi sprāgst netālu no viņiem piederošās mājas pie Kijivas. Natālija satraucas, sāk raudāt un piemin māti un tēvu Mariupolē. Tagad jau zināms, ka māte gājusi bojā, bet tēvs pazudis bez vēsts.
