Aizvērt
Valsts cīņai pret noziedzīgi iegūtu naudu ir jābūt efektīvai, taču tiesiskai un ar pamatotiem argumentiem – sarunā ar Guntaru Gūti uzsver tiesību eksperts Gunārs Kūtris.
Pēdējo gadu laikā veikta virkne grozījumu normatīvos, kas vērsti uz cīņas pastiprināšanu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, taču normatīvās bāzes prasības tik drastiski pastiprinātas, ka sāk traucēt normālam biznesam. Kā vērtējat pašreizējo situāciju?
Lai būtu skaidrība, bilde jāsaliek pa pareizajiem plauktiņiem – te nedrīkst sajaukt visu vienā kaudzē. Pirmkārt, cīņa pret noziedzīgi iegūtu mantu jeb tās atņemšana nenoliedzami ir katras normālas valsts interesēs. Latvijai šajā jomā nebija īpaši spīdoši rezultāti, tādēļ saņēmām pamatotu kritiku no ārvalstu ekspertiem. Beigās gan tika atzīts – normatīvais regulējums kopumā ir labs, taču praktiskā izpilde nesekmējas. Bija jāuzlabo atsevišķas nianses normatīvos, lai izslēgtu iespējamību divējādi tulkot vienu vai otru normu. Savukārt Latvijas puse, lai izskatītos politiski skaisti, kā vienmēr darbus paveica par 150%, un visi dienesti tagad priecīgi ziņo, ka esam iesaldējuši simtiem miljonu eiro aizdomīgas naudas. Rezultāti it kā ļoti labi, taču kā jurists uzreiz piesardzīgi teikšu – pagaidīsim, kad beigs skatīt lietas, pārsūdzības un būs galīgais lēmums, vai iesaldētā nauda tiešām ir noziedzīgi iegūta, vai tomēr tā atņemta nepamatoti un pat prettiesiski. Kad valstij rodas aizdomas par kādu finanšu līdzekļu aizdomīgu izcelsmi, jānodala, kad tā ir aizdomīga nauda, bet kad – noziedzīgi iegūta. Jo katra cilvēka ienākumi var būt legāli un nelegāli. Valstij šie nelegālas izcelsmes līdzekļi vienmēr šķiet aizdomīgi jeb neskaidras izcelsmes. Taču neskaidra izcelsme var būt dažāda. Viens cilvēks šādus līdzekļus var būt ieguvis narkotiku tirdzniecības rezultātā – tā ir noziedzīga nauda. Bet otrs naudu var būt ieguvis, strādājot «klusos darbus», un par ienākumiem nav nomaksājis nodokļus. Šajā gadījumā nodokļu summa ir noziedzīga, bet viņa paša iegūtie līdzekļi noteikti nav noziedzīgi. Tā ir godīgā darbā nopelnīta nauda. Jā, viņš nav pildījis likumu, taču šī rīcība nav uzskatāma par noziedzīgu klasiskajā izpratnē. Šādos gadījumos valsts var uzskatīt, ka šī nauda ir neskaidras izcelsmes, bet nav tiesīga teikt, ka tā ir noziedzīgi iegūta.
Kurš un kurā brīdī var izlemt par tās statusu?
Atbilstoši pašreizējai kārtībai ir daudz dažādu subjektu, kuru pienākums ir kontrolēt un pārbaudīt, kurā brīdī un kāda manta rada aizdomīgas izcelsmes jeb tā sauktās riska pazīmes. Attiecīgi šī informācija tiek nodota Finanšu izlūkošanas dienestam (FID), un te rodas pirmā problēma – subjektam, kuram šīs pazīmes jāatšifrē, jāiegulda savi darba resursi, turklāt ne mazi. Otrkārt, šie subjekti potenciāli atrodas zem spēcīga sitiena, jo, ja savu darbu veiks neprecīzi, viņiem var tikt piemērotas bargas finanšu sankcijas. Manuprāt, šeit arī ir pārspīlējumu iemesls – tas subjekts mīļā miera labad, lai izvairītos no potenciālām sankcijām, gatavs ziņot pat minimālāko aizdomu gadījumā. Neesmu eksperts šajā jautājumā, par to lai spriež banku tiesību speciālisti, tomēr neesmu pārliecināts, ka šādas prasības ir noteiktas bankām visā pasaulē. Taču Latvijas situācija ir vispārzināma – uzņēmēji sūdzas, ka viņiem netiek Latvijas bankās atvērti konti, citiem tos slēdz. Šobrīd arī pārsteidz valdības solījumi Baltkrievijas uzņēmējiem padarīt vienkāršāku konta atvēršanu Latvijas bankās. Tas ir absurds!
Vai tas ir tiesiski?
Kā valdība dažiem var mīkstināt šīs prasības, bet vietējiem ne? Tas neizklausās gluži tiesiski. Tāpēc manā skatījumā pašreizējā situācija ir kā liels purvs un būtu nopietni jāizvērtē, vai tomēr likumdevējs nav pārspīlējis ar nosacījumiem. Nenoliedzami jāsoda par acīmredzamiem pārkāpumiem, kur skaidri redzams, ka nauda ir aizdomīgas izcelsmes. Šobrīd viss padarīts sarežģītāks un daudz plašāk interpretējams. Jau pieminētajām bankām uzlikts pienākums veikt valstij piekrītošas darbības, kas turklāt vēl pašām jāfinansē (uzsvēršu – jāveic valsts funkcija par saviem līdzekļiem!). Bankām jāvērtē ne tikai sava klienta riski, bet arī jāvelta resursi viņa finanšu izcelsmes noskaidrošanai un FID informēšanai. Attiecīgi pēc tam FID var šos līdzekļus iesaldēt – tas ir valsts pārvaldes iestādes pieņemts administratīvais rīkojums, kura maksimālais termiņš nepieciešamības gadījumā var būt pat seši mēneši. Likums gan nosaka, ka FID lēmums ir jāpieņem pēc iespējas ātrāk un pamatotu aizdomu gadījumā lieta jānosūta izmeklēšanas iestādēm. Taču ir viena problēma, ko saredzu no tiesību jomas skatupunkta, – iesaldētās naudas īpašniekam jāparedz iespējas apstrīdēt FID lēmumu nevis prokuratūrā, bet tiesā. Ja cilvēka tiesības uz īpašumu ir aizskartas, viņam ir tiesības to apstrīdēt tiesā, jo šeit ir valsts pārvaldes subjektīvs lēmums iesaldēt personas mantu. Ja šādas procedūras nav, vajadzētu būt otrai kompensējošajai procedūrai – gadījumos, ja naudas iesaldēšana bijusi nepamatota (neapstiprinās aizdomas), personai ir tiesības saņemt kompensāciju. Tās jau ir paredzētas likumā – par jebkuru valsts amatpersonas nepamatotu rīcību vai lēmumu persona var prasīt kompensāciju. Tas būtu piemērojams arī gadījumos, kad naudas iesaldētāji uzņēmējam pēkšņi saka: aizdomas neapstiprinājās, atvainojamies, jūsu nauda ir brīva. Visticamāk, uzņēmējs būs priecīgs atgūt naudu un nemaz necentīsies prasīt salīdzinoši nelielo kompensāciju.
Pirmajā pusgadā FID iesaldējis ap 300 miljoniem eiro. Tiesību eksperti norāda niansi – ja bankas klients 45 dienu laikā policijai nav sniedzis ziņas par naudas izcelsmi un darījumu, viņš pēc noklusējuma principa zaudē tiesības pieprasīt valsts kompensāciju par nepamatoti arestētajiem līdzekļiem.
Sanāk, ka vienlaikus normatīvos ir iestrādāta atruna, kad valsts var arī nemaksāt nekādu kompensāciju. Precizēsim: šis termiņš nav noteikts Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā. Tātad tas neattiecas uz gadījumiem, kad valsts pārvaldes iestāde FID izdot rīkojumu par līdzekļu iesaldēšanu. Tāda norma pat būtu pretrunā vispārējam administratīvajam valsts pārvaldes procesam. Personai apstrīdot valsts pārvaldes lēmumu vai rīcību, nevis šai personai, bet valsts pārvaldei ir pienākums pierādīt savas rīcības likumību vai pamatotību. Taču 45 dienu termiņš savu līdzekļu izcelsmes izskaidrošanai noteikts Kriminālprocesa likumā. Likuma 126. pantā pateikts: «Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.» Tātad mantai jau kriminālprocesa ietvaros ir uzlikts arests (ar tiesneša lēmumu) vai arī tā izņemta kratīšanas laikā. Savukārt «noteiktais termiņš« ierakstīts 356. pantā – 45 dienas. Manuprāt, tas likumā ielikts ar vienu mērķi – piespiest cilvēku vai nu sniegt liecību, vai arī ar atteikšanos to darīt zaudēt iespēju saņemt kompensāciju. Kad pastāv norma, kas noteiktos apstākļos ļauj neizmaksāt kompensāciju, ja personai tiek iesaldēti liela apjoma līdzekļi, kā dēļ viņš cietis nopietnus zaudējumus, es viņa gadījumā vērstos Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pierādītu, ka valsts manu īpašumu iesaldējusi, nepierādot, ka mani līdzekļi ir negodīgi, un pati valsts ir pateikusi, ka nekāda kompensācija man nepienākas.
Tā ir sava veida autoritatīvas valsts pazīme.
Tā tiešām ir autoritatīvas valsts pazīme. Jebkurā gadījumā tā nav tiesiskas valsts attieksme pret saviem iedzīvotājiem.
Minējāt, ka «kapitālā remonta » laikā precizēja dažādi interpretējamas normas. Taču, cik runāts ar ekspertiem, iespējamās interpretācijas esot vēl plašākas.
Manuprāt, visas izmaiņas un precizējumi tika veidoti ar mērķi padarīt normatīvo regulējumu naudas atmazgāšanas apkarošanā stingrāku, lai tādējādi atbrīvotu rokas, ka valsts drīkst uzlikt ķepu uz aizdomīgas naudas un pie jebkādas rīcības valstij par to nekas nedraud. Proti, valsts amatpersonai subjektīvi radās aizdomas, ka «tur kaut kas nav tīrs», un, izmantojot savu varu, līdzekļi tiek iesaldēti līdz brīdim, kamēr tiks savākti pierādījumi. Taču cilvēkam ir tiesības skaidrot un arī neskaidrot. Nekādu sodu par to nedrīkst piemērot.
Šobrīd piedzīvojam savdabīgu situācijas maiņu pierādījumu kontekstā – ir vēlme izmeklēšanas procesos piemērot apgrieztā nevainīguma pierādīšanas principu, ka nevis apsūdzībai jāpierāda cilvēka vaina, bet personai jāpierāda savs nevainīgums. Diezgan absurdi.
Jūsu jautājums ietver nākamo posmu – ko regulē krimināltiesības. Iepriekš runātais par līdzekļu iesaldēšanu uz aizdomu pamata attiecas uz administratīvo procesu. Ja konkrētajā lietā ir nozieguma pazīmes, tad FID nosūta lietu izmeklēšanas iestādei. Šeit tiešām saskatu bažas attiecībā uz nevainīguma prezumpciju. Ja lieta nonākusi izmeklēšanas iestādē un uzsākts kriminālprocess, lietā figurējošo mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu un konfiscēt vēl pirms tiesas sprieduma. Latvijā kopš 2005. gada kriminālprocesā ir iestrādāts speciālais process, kas paredz – ja ir pietiekami pierādījumu par mantas noziedzīgu izcelsmi, tad var būt pat nenoskaidrota persona, kam šī manta pieder, taču tiesa var lemt par tās atzīšanu kā noziedzīgi iegūtu un izlemt par rīcību ar to. Piemēram, konteinerā atrod cigaretes, bet dokumentos norādīts, ka tur jābūt tualetes papīram, – tad tā ir acīmredzama kontrabandas krava. Varam neatrast nosūtītāju un saņēmēju, taču arī šoferi nevar sodīt, jo uz konteinera ir neskarta plomba. Līdz ar to mantu var atzīt kā noziedzīgu un konfiscēt, bet pats kriminālprocess tālāk vairs neturpinās (neko vairāk atklāt nav iespējams). Tāds bija likuma sākotnējais mērķis. Šobrīd parādās mazliet cita nianse – praksē mēģina bankas kontā atrastu naudu, kas ir aizdomīga, konfiscēt kā noziedzīgi iegūtu, personu nesodot par noziegumu. Un tad ir jautājums – vai aizdomas par noziedzīgumu (tas taču ir kriminālprocess!) tiek pierādītas? Lai šādas lietas tiktu raitāk izskatītas, Kriminālprocesa likumā veica grozījumus, pazeminot pierādīšanas standartu. Ja personas vainas pierādīšanai jānovērš saprātīgas šaubas, tad par mantas noziedzīgo izcelsmi jāpierāda, ka, visticamāk, tā ir noziedzīga. Tas nozīmē, ka nepiemēro krimināltiesisko, bet civiltiesisko pierādīšanas standartu – viena puse vairāk pārliecina nekā otra puse. Tādējādi praksē parādās, ka var nosacīti prezumēt, ka personas manta ir noziedzīga, jo mums ir vairāk pārliecības, ka tā ir noziedzīga. Valstij ir jāpierāda, ka līdzekļi ir noziedzīgi. Taču te ir nākamā problēma – valsts to nespēj pierādīt. Ir aizdomīga nauda, neviens nevar (negrib) izskaidrot tās izcelsmi, bet visbiežāk tā ir no austrumiem. Tad uzreiz ir uzskats – nu kas gan tur var būt savādāk, ja ne noziedzīgi iegūti līdzekļi. Un valsts izdomā nākamo soli – iestrādā Kriminālprocesa likumā pierādīšanas pienākumu. Tagad personai ir pienākums pierādīt jeb ticami izskaidrot savā īpašumā esošās mantas legālu izcelsmi. Ja man to jautātu VID, lai noskaidrotu, vai esmu samaksājis nodokļus, šādu prasību saprastu, taču minētajā gadījumā tas ir ļoti cieši saistīts ar personas vainu. Proti, ja nauda, ko esmu iemaksājis bankā vai saņēmis no kaut kurienes, ir mana un pret mani ir kriminālprocess (jo bez tā šai mantai nevarētu pieķerties), visticamāk, process ir par legalizāciju. Ja šajā brīdī man prasa pierādīt, no kurienes naudu esmu ieguvis, tas nozīmē, ka man jāpierāda, ka manā rīcībā nav noziedzīga nodarījuma priekšmeta. Un šīs nianses Latvijā šobrīd tiek sajauktas – uzliekot šo pienākumu, prasām pierādīt, ka persona nav izdarījusi noziegumu. Ja nauda ir noziedzīga, tad persona ir izdarījusi noziegumu, ja nav noziedzīga, nozieguma nav. Tātad personai jāpierāda, ka nauda nav noziedzīga un līdz ar to viņš noziegumu nav pastrādājis. Tas jau ir Cilvēktiesību konvencijas un ES Direktīvas pārkāpums, kurā skaidri rakstīts: nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta, ja pierādīšanas pienākums tiktu pārnests no apsūdzības uz aizstāvību. Šobrīd sanāk, ka persona var tikt atzīta par vainīgu, jo tā nav spējusi pierādīt, ka nav vainojama inkriminētajā nodarījumā. Lai varētu cīnīties un tos 300 miljonus eiro konfiscēt, pārliekam šo pierādīšanas pienākumu cilvēkam, kuram šī nauda pieder, un sakām – pierādi, ka tā ir legāla. Ja nepierādīsi, sodīsim tevi par noziegumu un naudu arī atņemsim. Taču pieminētajā direktīvā uzsvērts, ka tiesību klusēt un tiesību neliecināt pret sevi izmantošana nebūtu jāvērš pret aizdomās turēto vai apsūdzēto. Personai ir tiesības klusēt, bet tāpēc nedrīkst uzskatīt, ka viņš ir vainīgs.
«Kapitālā remonta» laikā tieši politiķi pieņēma normatīvus, kuru dēļ bankas bailēs no iespējamiem sodiem sāka teju par katru mazliet nesaprotamu naudu tirdīt klientus, brīdināt par kontu slēgšanu, mēdza arī pa kādam kontam aizvērt vai atteikt konta atvēršanu. Te pēkšņi premjers un FID vadība maina nostāju un teju sāk kaunināt bankas, ka tās pārspīlēti stingri izturas pret klientiem, ka banku rīcības dēļ tagad ekonomika bremzējas.
Tas ir politisks pagrieziens, redzot, ka šo prasību īstenošanas dēļ ekonomika iegāja strupceļā. Lai ekonomika attīstītos, nepieciešams sekmēt naudas apriti, normālu uzņēmējdarbību, tostarp uzņēmējiem jābūt iespējai atvērt kontu bankā. Šobrīd politiķi un uzraugi sāk saprast, ka ar līdzšinējo kārtību esam nokļuvuši dziļā purvā. Tādēļ mēģina spert soli atpakaļ un teikt: «Mēs jau neko, jūs te pārspīlējat! Protieties tagad un sāciet strādāt tā, kā tam jābūt normālā tiesiskā valstī, kontrolējiet tikai tur, kur tiešām pastāv risks.» Varbūt politiķi beidzot sadzirdējuši uzņēmēju kritiku, ka valsts pārspīlētās rīcības dēļ Latvijā nav izdevīgi attīstīt biznesu, jo netiek pieļauta normāla biznesa funkcionēšana.
Manuprāt, politiķu un uzraugu izteikumi nonāk pretrunā ar esošo normatīvo situāciju. Diez vai bankas uzreiz ļausies politikas veidotāju rosinājumiem kļūt pielaidīgākām. Ja kāds nenoziņots fakts izrādīsies tomēr noziedzīgs, ne jau uzraugi vai politiķi uzņemsies vainu – sodus saņems bankas.
Ja aiz premjera un FID vadītājas mājiena, ka bankām tagad vajadzētu saprātīgāk pildīt normatīvu prasības, sekotu finanšu jomas uzraugu izdoti precīzi metodiskie norādījumi vai skaidrojumi, kā turpmāk tulkot iepriekš apstiprinātos kategoriskos norādījumus, es uzskatītu, ka netiek pārlikta atbildība uz banku pleciem. Taču, ja aizvien spēkā pēc būtības ir līdzšinējās stingrās prasības, par kuru neievērošanu atsevišķas bankas pat tika ļoti bargi sodītas, bet politikas veidotāji paziņo, ka bankas pārspīlē un aicina strādāt «maigāk», tad tomēr būtu skaidri jādefinē, kurš ir tas maigākais līmenis, zem kura bankām nevajadzētu pazemināt prasības. Jādod skaidra garantija, ka banku nesodīs par to, ja tā nevēršas pret darījumu vai finansēm kontā, kurām nav acīmredzamu aizdomīguma pazīmju. Nevaru apgalvot, ka tā tiešām ir, bet pieņemu, ka FID vadītājas un premjera paziņojums varētu būt politikas maiņa un signāls par atkāpšanos no ļoti striktā uzraudzības režīma un ka bankas turpmāk nesodīs par tādiem pārkāpumiem, kas ir diskutabli.
Varam cerēt, ka neviennozīmīgi vērtējamas it kā aizdomīgu līdzekļu iesaldēšanas mazināsies?
Šķiet, politikas veidotāji ir sapratuši, ka šādos gadījumos valstij tomēr jānorāda vismaz kaut kāda ticama pierādījumu bāze, ka nevar tikai uz vienkāršu aizdomu pamata iesaldēt naudu. Tomēr bažas rada kāda cita nianse. Šobrīd Tieslietu ministrija atkal virza apstiprināšanai Saeimā grozījumus Kriminālprocesa likumā, kas paredz: ja ir uzsākts process par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un ir atrisināts mantiskais jautājums (proti, manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un atņemta), bet nav izdevies pierādīt personas vainu, tad šo kriminālprocesu izbeidz. Kā iepriekš runājām – pēc būtības tiek uzsākts fiktīvs kriminālprocess par kaut ko, lai tikai varētu konfiscēt mantu. Šobrīd šādi procesi gaida noilguma iestāšanos, jo personas vainu noziegumā nespēj pierādīt. Jaunais izgudrojums ļaus negaidīt noilguma iestāšanos, procesu vienkārši varēs izbeigt. Personas vainu noziegumā pierādīt nevar, bet mantas izcelsmi ar tiesas lēmumu atzīst par noziedzīgu, jo persona nepierāda tās legālo izcelsmi, un viss. Manta ir atņemta. Pat nozieguma esamība un personas vaina nav jāpierāda. Normālā tiesiskā sistēmā šāda situācija nebūtu pieļaujama. Turklāt te atkal rodas jautājums par politiķu nostāju – vienā teikumā runā par likumu saprātīgumu, bet nākamajā jau atkal rada diskutablas tiesību normas.Gunārs Kūtris
LU ieguvis akadēmisko maģistra grādu tiesību zinātnēs
Kopš 1985. gada lektors LU Juridiskajā fakultātē
2014.–2018. g. – Saeimas deputāts, Saeimas prezidija loceklis – Saeimas sekretāra biedrs
2007.–2014. g. – Satversmes tiesas priekšsēdētājs
Bijis Tieslietu ministrijas valsts sekretārs
Bijis Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes direktors
Bijis Ģenerālprokuratūras Metodikas nodaļas virsprokurors
Avots: Gunārs Kūtris
