Aizvērt
Sabiedrībā un nozares profesionāļu starpā aizvien nerimst diskusijas par to, kādi uzlabojumi būtu nepieciešami procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Šo problēmu jautājumā tieši iesaistītās puses, advokāti un prokuratūra, turpināja šķetināt TV24 raidījumā “Nacionālo interešu klubs”. Šoreiz jomas profesionāļi diskutēja gan par nepietiekamu pierādījumu kopumu, ierosinot lietas, gan par to, kāpēc tiek arestēti Ukrainas uzņēmēju finanšu līdzekļi, gan par vairāku pakāpju sietu, kuram teorijā būtu jāiziet cauri ikvienai lietai, bet praksē situācija ir atšķirīga.
Jurists un CAMS eksperts Renārs Straubergs, uzsākot diskusiju, vērsa uzmanību, ka problēmu praksē ir ļoti daudz, tomēr pats galvenais uzsvars būtu jāliek uz procesiem, kuros tiek konfiscēti arestētie līdzekļi. Pēc eksperta novērojumiem, “vēl viens būtisks jautājums, kuram ir jāpievēršas – šajos procesos, kas tiek tiesai nosūtīti, mēs redzam, ka ar šo pierādīšanu neviens nav nodarbojies. Faktiski pierādīšana balstās uz Finanšu izlūkošanas dienesta sniegto atzinumu. Tās pat nav aizdomas, tie ir riska indikatori, kuriem ir jāpievērš uzmanība, kas ir jāpārbauda kriminālprocesa ietvaros, bet tas netiek darīts – šis FID atzinums tiek paņemts viens pret viens kā pierādījums un uz tā pamata procesa virzītājs sagaida termiņu – 22 mēnešus – kad tas tuvojas, tad ejam uz tiesu. Bet faktiski mēs pēc izdalītajiem lietas materiāliem redzam, ka neviena izmeklēšanas darbība, lai kaut mēģinātu noskaidrot to predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, nav tikusi veikta,” tā Straubergs.
Arī zvērināts advokāts Dmitrijs Skačkovs pēc praksē pieredzētā secina, ka šajā jautājumā nepieciešamas izmaiņas, un sen ir nobriedusi nepieciešamība atgriezties pie “vecā normālā” gan regulējumā, gan tiesu praksē, kad demokrātiskā un tiesiskā valstī ir cieņa pret īpašumu, nevainīguma prezumpcijas garantija, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu.
“Mums ir ļoti neskaidrs regulējums. Tas dod iespējas to interpretēt ļoti sagrozītā formā, cita starpā izsakot pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi tikai tāpēc, ka persona nav pietiekoši pārliecinoši pastāstījusi par tās legālo izcelsmi. Mēs pasakām – tu neesi pietiekoši pārliecinoši pastāstījis par sava īpašuma izcelsmi, tāpēc mēs ar tā saucamo netiešās pierādīšanas metodi, regulējumu stiepjot kā gumiju turpu šurpu, sakām, ka manta visticamāk ir noziedzīgi iegūta un konfiscējam. Tas, protams, ir absurds tiesiskā valstī,” skaidroja D. Skačkovs.
Advokāts, aicinot paskatīties uz jautājumu plašāk, tāpat uzsvēra, ka daudz mazākas nozīmes lietas, piemēram, sīkas zādzības, var tikt izskatītas trīs instancēs, kamēr jautājumi par vairāku miljonu konfiskāciju tiek skatīti divās instancēs. Skačkovs tāpat norāda, ka, likvidējot kasācijas instanci šajā lietu kategorijā, Augstākā tiesa tiek izslēgta no procesa, bet arī izmeklēšanas tiesneši padarīti par statistiem – akceptē mantas arestus zibenīgā ātrumā, nekad neatsaka pagarināt izmeklēšanas termiņus, turklāt kontrole pār FID iesaldēšanas rīkojumiem ir praktiski nomināla, papildina Skačkovs.
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas koordinācijas nodaļas virsprokurors Juris Juriss aicināja diskusijas dalībniekus nošķirt dažādas lietas, norādot, ka tā saucamā konfiskācija ārpus notiesājoša sprieduma kā modelis ir atzīta kā progresīva gan citviet Eiropas Savienībā, gan ārpus tās.
“Reflektējot par to, ka netiek pārbaudīti pierādījumi vai pierādījumu kopums nav pietiekams, jāsaka, ka šis mehānisms ietver sevī vairākkārtīgu pārbaudes sistēmu. Ja sistēmu skatām atsevišķā posmā, bez kopsakarības ar sākuma un beigu posmu, tad, protams, var šķist, ka kādā atsevišķā posmā pierādījumu vākšanas laiks ir relatīvi neliels,” skaidroja virsprokurors Juriss.
Advokāti diskusijas laikā pauda, ka nav svarīgs procesa posmu jeb sietu skaits, bet gan to kvalitāte, jo pašlaik šķietami funkcionē konveijera princips. “Manuprāt, viens solis, kas neatrisinās situāciju kardināli, bet varētu vismaz kaut ko atrisināt, būtu normas iekļaušana likumā, kas noteiktu, ka, ja ir pārsūdzēts FID iesaldēšanas rīkojums, tad, kamēr visas sūdzības par FID rīkojumiem nav izskatītas, materiāli uz policiju netiek sūtīti. Tad šis konveijers tiktu apturēts, tiesnesim tiktu dots laiks iedziļināties sūdzības motīvos,” tā advokāts Skačkovs.
Arī Renārs Straubergs piekrita, ka pašreizējā sistēma darbojas tikai teorijā. Kā vēl viens pierādījums tam, ka kaut kas nav kārtībā, ir arī Satversmes tiesā ierosinātās tiesvedības par šo jautājumu. Tāpat diskusijā tika izvērsts jautājums arī par publiski pieejamās informācijas izmantošanu argumentu stiprināšanai. Kamēr advokāti norādīja uz konkrētiem piemēriem, kad tiesvedībā izmantota nesaistīta laikposma un faktu informācija, lai stiprinātu apsūdzību, virsprokurors Juriss tam nepiekrita, norādot, ka publiskā informācija nav kodols pierādījumu veidošanai, bet gan fons, kas sniedz virzienu, kurā doties.
Jomas eksperti sprieda arī par to, kāpēc Latvijas finanšu uzraudzības iestādes iesaistās citu valstu lietu izvērtēšanā. Diskusijas vadītājs aktualizēja jautājumu, kāpēc tiesas un institūcijas Latvijā pieņem lēmumus par pārkāpumu citā valstī uz aizdomu pamata, uz ko atbildot, ģenerālprokuratūras pārstāvis uzsvēra, ka tiesiskā valstī nevajadzētu ieplūst noziedzīgai naudai.
Renārs Straubergs norādīja arī uz kādu piemēru no prakses, kur karš Ukrainā kalpo pamatu tam, lai tiktu bremzēta lietas virzība.
“Mums tikko bija viena tiesas sēde, kurā procesa virzītājs pamatojumā, kāpēc procesu tuvākajā laikā nav iespējams nodot tiesai, ir uzrakstījis, ka Krievijas Federācija šobrīd karo ar Ukrainu, līdz ar ko informācijas apmaiņa tur ir apgrūtināta. Šeit ir divi jautājumi – šis process ir uzsākts 2021. gada maijā, krietni pirms kara, tātad 8 mēnešus procesa virzītājs pat necentās nosūtīt tiesiskās palīdzības lūgumu uz Krieviju. Tagad, pēc 22 mēnešiem, viņš to min kā objektīvu iemeslu un šķērsli. Šī ir manipulācija ar faktiem, manipulācija gan ar normatīvajiem aktiem, gan ar šādiem pasaules notikumiem. Tas nav pieļaujami tiesiskā valstī, tiek maldināta tiesa,” tā Straubergs.
Arī advokāts Dmitrijs Skačkovs uzsvēra, ka kara Ukrainā sakarā nevajadzētu domāt, ka tiek arestēti tikai Krievijas pilsoņu līdzekļi. “Man praksē ir piemērs, kad ir arestēti ukraiņu līdzekļi, un tie nav vienkārši ukraiņi, tie ir ukraiņi, kam pieder uzņēmums, kurš apkalpo Ukrainas bruņotos spēkus. Visu norakstīt uz karu nav iespējams. Un ja mēs runājam par Krieviju, tad diezgan stereotipisks ir pamatojums, ka izmeklētājs nevar konkrētu noziegumu parādīt – visdrīzāk nav samaksāti nodokļi Krievijā. Pie tam Krievija šādos gadījumos bieži pasaka, nē, mums viss ir kārtībā, mums viss ir samaksāts,” skaidro Skačkovs.
*pārpublicēts no www.la.lv
