Aizvērt
Omnia Analytics dibinātājs Vadims Reinfelds veicis 30 kriminālprocesu materiālu analīzi finanšu līdzekļu aresta lietās, identificējot piecas būtiskākās problēmas šādu lietu izmeklēšanā. Tās ir gan procesuālās, gan materiāltiesiskās problēmas, kas tiks apskatītas šajā rakstā. Bloga ieraksts tapis, balstoties uz Vadima Reinfelda zinātnisko darbu, kas tika prezentēts Latvijas Universitātes ikgadējā konferencē.
Galvenie secinājumi: Visās 30 analizētajās lietās aizskartais mantas īpašnieks nav aizdomās turētais un, ciktāl var spriest no lietas materiāliem, par aizdomās turēto šajās lietās nav atzīta neviena persona. Nevienā lietā nav arī cietušo, savukārt lēmumi, kas lietās pieņemti, visi bijuši negatīvi aizskartajam mantas īpašniekam. Problēmas faktiski izpaužas kā vairāku pamattiesību pārkāpumi, tai skaitā vienlīdzības likuma priekšā, tiesību uz taisnīgu tiesu, kā arī ir tiesību uz īpašumu aizskārums.
Procesuālās un materiāltiesiskās problēmas
Veiktajā pētījumā tika konstatētas šādas procesuālās problēmas: tiesa, lemjot par mantas arestu, nevērtē pierādījumus pēc būtības, tāpat aizskartajam mantas īpašniekam nav tiesību prasīt mantas aresta atcelšanu un mantas aresta termiņi ir nesamērīgi gari.
Tāpat atklātas šādas materiāltiesiskās problēmas: prezumpcijas par iespējami noziedzīgi iegūtu naudu piemērošana praksē netiek ierobežota, savukārt kā mantas noziedzīgas izcelsmes pierādījums tiek izmantotas legalizācijas pazīmes/tipoloģija, nevis pienācīgā kārtā izsludināts normatīvs akts.
Apskatīsim katru no problēmām nedaudz detalizētāk.
Problēma 1. Tiesa nevērtē pierādījumus pēc būtības
Visiem izpētītajiem lēmumiem par arestu ir raksturīgs viens trūkums – nav veikta visaptveroša faktisko apstākļu izvērtēšana, jo, kā var secināt pēc izmeklēšanas tiesnešu un augstāka līmeņa tiesas lēmumiem, tiesa to neprasa. Šajās lietās izmeklēšanas tiesneši lēmumu pieņem rezolūcijas veidā, tos faktiski sagatavo procesa virzītājs un tas notiek dažu dienu laikā pēc Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) zinājuma saņemšanas. Tas notiek bez pamatīgas izmeklēšanas, jo tādai vienkārši nav bijis laika, faktiski atstāstot FID ziņojumu. Tiesas, pieņemot lēmumus, arī augstāko tiesu līmenī savu lomu redz ļoti šauri.
Problēma 2. Nav tiesību prasīt mantas aresta atcelšanu tiesā
Tiesības uz taisnīgu tiesu pārkāpj arī šī brīža Kriminālprocesa likums, jo tas neļauj pārsūdzēt tiesā procesa virzītāja lēmumu jeb atteikumu atcelt arestu, kaut arī ir iesniegti pierādījumi par līdzekļu izcelsmi un ir bijis laiks veikt izmeklēšanu. Visos procesos šādi lūgumi tikuši noraidīti prokuratūras līmenī ar aptuveni vienāda satura lēmumiem – "nav zuduši iemesli mantisko jautājumu risinājuma nodrošināšanai".
Problēma 3. Mantas aresta termiņi ir nesamērīgi gari
Kriminālprocesā noteiktais sākotnējs aresta termiņš ir 22 mēneši, un tas ar dažādiem pamatojumiem var tikt pagarināts vēl par 9 mēnešiem, kas kopā veido 31 mēnesi. Termiņš līdz ar to ir nesamērīgi ilgs, jo 2,5 gadus liedz personai lietot tās līdzekļus.
Vienlīdzības princips tiek pārkāpts arī tāpēc, ka šādi termiņi ir vienādi aizskārtās mantas īpašniekiem, kas ir un kas nav aizdomās turēti jeb, nosacīti runājot, vainojamiem un nevainojamiem naudas īpašniekiem.
Turklāt pirmstiesas kriminālprocesa stadijā mantas aresta termiņš var sasniegt trīsdesmit vienu mēnesi, un šis termiņš tiek apturēts pēc lietas nodošanas tiesā, t.i., no personas viedokļa un faktiskās situācijas viedokļa mantas arests tiek pagarināts uz tiesvedības procesa laiku, kas padara kopējo aresta termiņu nenosakāmi ilgu.
Problēma 4. Prezumpcijas piemērošana praksē netiek ierobežota
Krimināllikuma 70.11 panta otrajā un trešajā daļā ir noteikts izņēmums no vispārīgās kārtības, kādā var tikt konstatēta noziedzīga manta – likumā noteikta prezumpcija, ko var vispārināt ar pieņēmumu, ka, ja manta pieder personai, kas izdarījusi noziegumu, tā ir noziedzīgi iegūta. Šādu mantu nosacīti varam dēvēt par “prezumēti noziedzīgo mantu”.
No vienas puses, šāda institūta radīšana vienlaikus nozīmē, ka visa pārējā manta ir prezumēti likumīga. Atbilstoši pret to būtu jābūt citādai attieksmei un valstij būtu jāpamato arests ar reālas noziedzīgas izcelsmes pierādījumiem. No otras puses, praksē prezumpcija par noziedzīgu izcelsmi tiek piemērota bez ierobežojumiem visai mantai. Šādu pieeju aizstāv prokuratūra, diemžēl praksē jaucot jēdzienus prezumēti noziedzīgs un visticamāk noziedzīgs.
Problēma 5. Legalizācijas pazīmes kā noziedzīgas izcelsmes pierādījums
Vienīgais pamatojums visiem izmeklēšanas tiesnešu lēmumiem ir bijis – sakritība ar FID tipoloģijā noteiktām darījumu pazīmēm. Šādas pazīmes nav iekļautas likumā un nevar būt par pamatu tiesību uz īpašumu ierobežojumam. Proti, nevar kriminalizēt kādu darbību ar metodisko materiālu, tāpat nevar aizskart īpašuma tiesības, pamatojoties uz šādu materiālu.
Par legalizēšanas darbībām tiek kļūdaini uzskatīta rīcības sakritība ar pazīmēm, kuras izklāstītas FID metodiskajā materiālā, kas nav iekļauts pienācīgā kārtā izsludinātā likumā. Kā norādījusi Satversmes tiesa, pamattiesību ierobežojums var būt noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, ja tas pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, tas izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī tas ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas.
Secinājumi:
Visām problēmām ir redzams viens risinājums: nepiemērot arestu bez pierādījumiem par mantas reālo noziedzīgo izcelsmi. Pirmkārt, lēmumos skaidri jānodala prezumpcijas piemērošanas gadījumi, otrkārt, kad prezumpciju nevar piemērot, vienmēr noteikt reālo noziedzīgo izcelsmi, sniegt vērtējumu par trīs būtiskākiem nosacījumiem arestam:
(1) ir predikatīvs noziegums,
(2) ir cēloniskais sakars ar mantu,
(3) nav likumīgas izcelsmes.
